"Bērnībā augstpapēžu kurpes man bija tikai sapnis. Katru reizi, kad valkāju mammas nepiemērotos augstpapēžu kurpes, man vienmēr ir vēlme ātri izaugt, tikai tā es varu valkāt vairāk un labākus augstpapēžus, ar savu grimu un skaisto kleitu, tas ir tas, ko es domāju par pieaugšanu.
Kāds teica, ka tā ir traģiska papēžu vēsture, bet citi teica, ka katras kāzas ir augstpapēžu arēna. Es dodu priekšroku pēdējai metaforai."
Meitene, kura iedomājās, ka ar ilgojošu sirdi varēs valkāt to vienu sarkano augstpapēžu pilngadības ceremonijā, apgriezties, apgriezties, ap. 16 gadu vecumā viņa iemācījās valkāt augstpapēžu kurpes. 18 gadu vecumā viņa satika īstu puisi. 20 gadu vecumā viņa kāzās, kurā bija pēdējais konkurss, kurā viņa gribēja piedalīties. Bet viņa teica sev, ka meitenei ir jāmācās smaidīt.
Viņa atradās otrajā stāvā, bet viņas augstais papēdis atstāja pirmajā stāvā. Noņēma augsto papēdi un izbaudīja šī brīža brīvību. Nākamajā rītā viņa uzvilka savu jauno augsto papēdi un sāka jaunu stāstu. Tas nav domāts viņam, tikai viņai.
Viņa vienmēr ir mīlējusi kurpes, īpaši augstpapēžu kurpes. Drēbes var būt dāsnas, un cilvēki teiks, ka viņa ir eleganta. Drēbes var arī sasiet, un cilvēki teiks, ka viņa ir seksīga. Bet apaviem jābūt tieši piemērotiem, ne tikai piemērotiem, bet arī apmierinošiem. Tā ir sava veida klusā elegance un arī sievietes dziļais narcisms. Tāpat kā stikla tupele ir sagatavota Pelnrušķītei. Savtīga un veltīga sieviete to nevar valkāt pat ar nogrieztiem kāju pirkstiem. Šāda delikatese ir paredzēta tikai dvēseles tīrībai un mieram.
Viņa uzskata, ka šajā laikmetā sievietes var būt narcistiskākas. Tāpat kā viņa toreiz novilka savu augsto papēdi, un uzvilka jaunu augsto papēdi. Viņa cer, ka neskaitāmas sievietes gūs spēku, uzkāpjot uz saviem neierobežotajiem un labi pieguļošajiem papēžiem.
